Psihoterapija 

var palīdzēt, ja Jūs moka:

depresija, 

miega traucējumi, 

trauksme un uztraukums,

mazinātas darba spējas, 

fobija (uzmācīgas bailes), 

seksuāli traucējumi, 

sarežģījumi attiecībās ar tuviniekiem vai citiem cilvēkiem, 

neizskaidrojamas sūdzības par ķermeni, kam nav medicīnisks izskaidrojums.

Simptomi, kuru cēlonis var būt stress ir: 

vēdersāpes un aizcietējumi,

 sāpes krūtīs vai sirdsklauves,

 reibonis, 

elpošanas traucējumi,

 galvassāpes,  

redzes traucējumi, 

ģībonis, 

muskuļu vājums, 

menstruālā cikla traucējumi, 

neauglība.

Psihoterapijā atrod sakaru starp simptomiem un šādām dzīves situācijām:

*  zaudējumi,
* bezdarbs,
* šķiršanās,
* bērna piedzimšana,
* attiecību grūtības,
* konkurence darbā,
* vardarbība.

Šādas situācijas var izpausties dažādi-caur agresivitāti, caur vilšanos,caur bezpalīdzību, caur padošanos, caur nomāktību. Simptomi rodas, ja kādas emocijas, piemēram,dusmas, bailes, bēdas, prieks, skaudība, greizsirdība, vaina, kauns uc. tiek apspiestas vai noliegtas vai cilvēks izvairās no pārdzīvojuma.

Psihoterapija sākas ar sarunu un izpēti. 

Labi, ja klients ir motivēts psihoterapijai, ja klients nāk regulāri, ja ir spējīgs runāt par sevi.

Izpēte beidzas ar to, (tās varētu būt kādas 3 sesijas), kad terapeits var definēt iemeslu, kāpēc klients ir atnācis, ir atrasts iespējamais apslēptais cēlonis. Ir informācija par viņa vēsturi, sūdzību sākumu un ilgumu un to, vai toreiz bija kāds traumatisks notikums. Ir informācija par klienta tuvām attiecībām ar laulāto vai mīļāko, ar bērniem, vecākiem,radiem. Tiek izvērtētas cilvēka vecuma specifiskās problēmas - pusaudža gadus, grūtniecību, pusmūža krīzi, aiziešanu pensijā, profesionālais apmierinājums, vaļasprieks, reliģiskā piederība.Pēc izpētes psihoterapeits piedāvā cilvēkam piemērotākos psihoterapijas veidus un tiek noslēgts terapijas kontrakts, ja klients  to vēlas un ir gatavs.

Psihoterapijā parasti klienti nāk pie psihoterapeita 45-50 minūšu vizītē 1 reizi nedēļā dažus mēnešus, ja tā ir krīzes vai īsā veida terapija, vai vairākus gadus, ja tā ir ilgtermiņa psihoterapija.

Psihoterapijā klientam palīdz apzināties un pieņemt savas jūtas, izprast tās, ieraudzīt un izprast zemapziņas konfliktus, neveselīgus izturēšanās veidus, līdz ar to mazinās vai izzūd simptomi, notiek garīga personības augšana un iespējama personības funkcionēšana augstākā līmenī. Cilvēks var justies, domāt, uzvesties brīvi, apzināt savas dzīves īsto piepildījumu, nevis darboties izdzīvošanas vai galā tikšanas līmenī.

Ja psihoterapijas mērķis ir tikai izbēgt no akūtiem simptomiem, tā varētu būt īstermiņa psihoterapija vai psiholoģiskā konsultēšana, ja mērķis attīstīt nobriedušāku personību, tā būs ilgtermiņa psihoterapija.

Psihoterapija grupā

Grupu terapija ir vērtīga iespēja tiem cilvēkiem, kuru dzīves pamati nav ļāvuši izvērst pietiekami stabilu un veiksmīgu dzīves gājumu.

Grupa sastāv no savstarpēji nepazīstamiem aptuveni līdzīga vecuma cilvēkiem, kas sanāk kopā reizi nedēļā, lai kopā rastu izpratni par to, kāpēc viņu dzīves pavada kādas grūtības. Grupas dalībnieku vienādie noteikumi, dalībnieku interese gūt atvieglojumu savām ciešanām un grupas vadītāja uzraudzība nodrošina labvēlīgus emocionālus apstākļus, un līdz ar to uzlabojumus. Terapeitiskā grupa kļūst par simbolisku ģimeni, kurā var augt un attīstīties, un gūt to, kas ir pietrūcis reālajā ģimenē: pieņemšanu un atbalstu, tiesības uz nošķirtības mirkļiem un tiesības just un izpaust naidu. Līdz ar to grupā dalībnieks var uzdrīkstēties atklāt dziļi personiskus pārdzīvojumus, dusmoties un apvainoties, piedot un mīlēt, palīdzēt un just pateicību. Te ir vieta eksperimentiem un drosmīgiem izaicinājumiem; te ir izmēģinājumu zona jauniem, veselīgākiem uzvedības modeļiem. Grupā noskatītie veidi, kā savaldīt pārpludinošas emocijas un to izraisītās sekas, piedāvā labu alternatīvu ierastajai uzvedībai (piemēram, emocionālu uzbrukšanu, kliegšanu, raudāšanu, aizvainotu izolēšanos). Dalībniekam ir iespēja uzlabot savas prasmes būt attiecībās pateicoties grupā redzētajiem veidiem, kādus pielieto dalībnieki, lai saglabātu savu pašcieņu dažādās reālajai dzīvei līdzīgās situācijās.

Grupas procesu laikā cilvēks var nonākt situācijās, kuras izsauc agrīnā bērnībā pieredzētās emocijas. Terapeitiskā vide nodrošina to, ka grupas locekļu reakcija nav traumatiska, kāda tā bija kādreiz bērnībā, bet veselīga un adekvāta. Tāpat arī otrādi - ja agresīva  uzvedība tikpat agresīvā ģimenē ir bijusi normāla parādība, bet grupā grupas locekļi negrasās ignorēt šādu rīcību, tad cilvēks, iespējams, pirmo reizi dzīvē apjautīs savu jūtu un to izteiksmes veida neatbilstību realitātei. 

Grupas daudzveidība ļauj dalībniekam ir iepazīt savas dazādās rakstura šķautnes: grupā kā spoguļu istabā pacients redz savu emociju un uzvedības novērtējumu un iespaidu uz dažādiem cilvēkiem.

Nākot grupā, dalībnieks apņemas strādāt pie savas problēmas. Pārmaiņas var notikt arī klausoties un pētot savus pārdzīvojumus, bet agri vai vēlu būs vēlēšanās arī runāt par tiem. Un grupa netieši attīsta spēju runāt: nekaunoties runāt cilvēku priekšā par saviem pārdzīvojumiem, sajust un prast aprakstīt savas emocijas, turklāt skaidri un visiem saprotamā veidā. Cilvēks iemācās runāt tad, kad ir visgrūtāk, runāt par to, ko visvairāk gribās noslēpt. Grupā ir iespēja redzēt, kā atklājās un pārdzīvo citi cilvēki, ka cilvēkiem ir līdzīgi pārdzīvojumi, ka var nekaunēties runāt par sāpīgām jūtām. Viens no grupas uzdevumiem - nonākt pie atziņas, cik ļoti savstarpējām attiecībām ir vajadzīga spēja atklāties. Šī cilvēkiem nepieciešamā prasme būs noderīga visās dzīves jomās.

Grupā cilvēks uzdrīkstas atklāties un uzticēties cilvēkiem, iemācās atpazīt un izmantot grupas resursus, kā arī apgūst prasmi nezaudēt savaldīšanos un savu viedokli arī karstās situācijās. Šī grupas pieredze noderēs iesaistoties jebkurā sociālā grupā. Atbilstošas grupas trūkums vai nespēja grupā izveidot komfortablas attiecības attiecīgajā dzīves posmā attiecīgajā grupā cilvēkam ir emocionāli traumatisks un nepatīkams pārdzīvojums. Vientulība un kvalitatīvu emocionālu attiecību trūkums mūsdienās ir viens no depresijas galvenajiem iemesliem. Jaunākie cilvēka dabas evolūcijas pētījumi liecina, ka savas sociālās grupas pieņemšana un atzinība ir būtiski svarīga ne tikai pusaudžiem identitātes formēšanās periodā, bet tā ir nozīmīga visā cilvēka dzīves garumā.

Grupu terapija der

- Tiem, kas vēlas ērtāk justies un brīvāk diskutēt dažādos kolektīvos un grupās.

- Tiem, kas vēlas iemācīties labāk saprasties ar cilvēkiem sev apkārt.

- Tiem, kas jūtas nepietiekami droši un nepietiekami pārliecināti par sevi.

- Tiem, kas vēlas atrisināt problēmas ģimenē un laulības dzīvē.

- Tiem, kam ir hroniskas grūtības saprasties ar cilvēkiem.

- Tiem, kam ir grūtības izveidot patīkamas un ilgstošas attiecības.

- Tiem, kas cieš no ilgstoši nomākta garastāvokļa.

- Tiem, kuri cieš no trauksmes, baiļu un panikas lēkmēm.

- Tiem, kas nejūtas pietiekami laimīgi.

- Tiem, kas jūtas vientuļi.

- Tiem, kas vēlas sevi labāk iepazīt.

Grupu terapija neder

Grupu terapija nav ieteicama klientiem, kurus ir pārsteigusi pēkšņa dzīves krīze. Vēl, tie ir cilvēki ar smagiem personības defektiem: smagi impulsu kontroles traucējumi, hroniska psihoze, organiski smadzeņu sindromi, asociālas personības, paranoīdas personības,vielu atkarīgie. Tādi, kuri nespēj vai nevēlas ievērot grupas vienošanos, kas nespēj ierasties uz grupas sesijām regulāri.

Grupu terapijas efekts

Ir veikti pētījumi, kas salīdzina grupu terapijas un individuālās psihoterapijas efektivitāti. Grupu terapija ir atzīta par tikpat iedarbīgu kā individuālā terapija, bet dažreiz pat grupu terapija ir izrādījusies noderīgāka. 

Vēlreiz par psihoterapiju

Psihoterapeitiska analīze ir piemērota arī cilvēkiem ar lielu interesi par savu iekšējo pasauli un tās konfliktiem, cilvēkiem, kuri cieš no sava rakstura traucējumiem, cilvēkiem, kam ir pietiekami enerģijas sevis izpratnei un pārmaiņām.Zemapziņa un apziņa, dziņas, konflikti, jūtas, psihiskie aizsargmehānismi, sapņi, cilvēka attiecības ar citiem un pašam ar sevi ir tas, ko pētī psihoanalīze.

Psihoanalīzes procesā klients pārnes uz terapeitu savas jūtas, domas un cerības, kas īstenībā pieder pagātnes attiecībām (ar māti, tēvu un citām svarīgām personām), bet apzināti izliekas, it kā tās spontāni būtu radušās attiecībās ar terapeitu. Šo procesu dēvē par pārnesi, un tās analīzei ir būtisks ārstniecisks efekts.

Psihoterapija ir abpusējs darbs, klientam jābūt spējai izturēt arī vilšanos un grūtības, ka gaidītais rezultāts, apmierinājums nav tik ātri sasniedzams.

Svarīgs kvalificēta psihoaterapeita darba instruments ir viņa paša jūtas pret pacientu - pretpārnese, kas ļauj abiem simboliski it kā izdzīvot pacientam raksturīgās attiecības analīzes procesā.

Psihoterapija Latvijā: ir "maksas pakalpojums". Cilvēkam jābūt labi motivētam un maksātspējīgam, lai izmantotu šo iespēju. Zinātniskie pētījumi pierāda, ka psihoterapija atmaksājas, jo cilvēki pēc ilgtermiņa psihoterapijas daudz mazāk slimo un ārstējas, profesionāli attīstās un pelna labāk, veido stabilākas attiecības.

Psihoterapeitam pastāv augsti apmācības standarti visās pasaules valstīs, kontrolējot apmācības programmas un rezultātus IPA atzītos institūtos.

Par psihoterapeitu oficiāli var kļūt ārsts psihiatrs vai psihologas ar maģistra grādu, kas vismaz 4 gadus kvalificējas IPA atzītā institūtā, iziet ilgstošu personīgo psihoterapiju, teorijas un tehnikas seminārus un vairāk gadīgu pārraudzības (supervīzijas) procesu savam darbam ar klientiem pie apmācīt tiesīgiem psihoterapeitiem, ir valstī atzītas psihoterapeitu biedrības sertificēts speciālists.

Psihoanalīzes pamatlicējs ir Zigmunds Freids, bet tās teorijas 100 gadu laikā ir krietni papildinātas, pārstrādātas un attīstījušās dažādos virzienos. Viens no tādiem virzieniem ir psihoorganiskā analīze, kas viena no 20. gadsimta nogalē izveidotajām psihoterapijas metodēm. Tā radusies, apvienojot atsevišķus psihoanalīzes aspektus un uz ķermeni orientētās psihoterapijas elementus.

POA apskata cilvēku nesaraujamā ķermeņa un psihes mijiedarbībā, kā arī attiecību jomā - Es-Tu, Es-Pasaule - Likums. 

POA mērķis ir panākt, lai indivīds pieņem sevi tādu, kāds viņš ir un pēc tam iespēju robežās maina to, ko vēlas un spēj. Būtiski ir apzināties dziļākās vēlmes un vajadzības un izpaust tās saskaņā ar reālajām iekšējām un ārējām iespējām. 

POA ir attīstījusi savu teoriju un metodoloģiju, kura atzīta EPA(Eiropas Psihoterapijas Asociācija)

Psihoorganiskās analīzes oriģinālkoncepcijas:

- psihoorganiskais aplis kā diagnostikas instruments;

- primārais impulss, kas ļauj izprast indivīda dziļākās vēlmes un vajadzības;

- pieci soļi uz ceļā uz realitāti, “dzimšanas teorija “ ;

- vārda “ķermenis” - katrs vārds ir izjūtams arī fiziski, ķermeniski;

 – darbs ar cilveka individuālo dzīves filozofiju;

- „trīs formas”, kas aplūko indivīda attiecības ar sevi pašu, ar otru un ar sabiedrību.

  Psihoorganiskā analīze piedāvā plašu metožu klāstu – verbalizāciju, darbu ar ķermeni, ar iztēli, psihoterapeitisko atiecību izpēti. Cilvēkam tiek dota iespēja izzināt savas dziļākās vēlmes un vajadzības, izprast savu uzvedību un attiecības ar citiem, integrēt sāpīgus pagātnes notikumus, apzināties savu vietu dzimtas vēsturē un sabiedrībā, savienojot konkrētas situācijas, ar tam saistītās jūtas un to izpausmi vienotā, cieņpilnā personiskajā dzīves stāstā. (www.poa.lv)